Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) - trešais vecākais muzejs Latvijā un vienīgais latviešu tautas vēstures muzejs pasaulē - 2009. gada 4. maijā atzīmēs savas pastāvēšanas 140. gadadienu.
Saistībā ar jubileju, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs jau no februāra īsteno īpašu pasākumu programmu, sestdienās un svētdienās piedāvājot interesentiem jubilejai veltītus lasījumus un tematiskās ekskursijas, kā arī veic citas aktivitātes.
Reklāmas kampaņa pilsētvidē
Sadarbībā ar vides reklāmas kompāniju Clear Channel, lielformāta drukas darbu uzņēmumu S-Print un mākslinieku Jāni Blanku, kā arī Rīgas domi, no 21. aprīļa līdz 10. maijam muzejs realizē plašu vides reklāmas kampaņu „Miljons vēsturisku vērtību” – Rīgas pilsētvidē izvietoti 30 plakāti, kuros vēstīts par muzeja jubileju.
Jubilejas marka
Sadarbībā ar Latvijas pastu tiks izdota Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jubilejas marka. 14. maijā no plkst. 9.00 līdz 19.00 muzeja mājvietā - Rīgas pils 3. stāvā - notiks markas pirmās dienas zīmogošana, bet plkst. 12.00 Latvijas pasta Filatēlijas nodaļas direktors Edmunds Bebrišs jubilejas marku svinīgi pasniegs LNVM direktoram Arnim Radiņam. Žurnālisti un interesenti laipni aicināti!
Zinātniskie lasījumi
13. un 14. maijā notiks LNVM zinātniskie lasījumi, kuru laikā muzeja zinātniskie līdzstrādnieki iepazīstinās ar saviem jaunākajiem pētījumiem un atziņām arheoloģijā, numismātikā, etnogrāfijā un vēsturē. (skat. pievienoto programmu)
14. maijā plkst. 9.30 Valsts prezidents Valdis Zatlers un Kultūras ministrijas pārstāvji sveiks muzeja kādreizējos un esošos darbiniekus nozīmīgajā jubilejā, bet no plkst. 13.30 līdz plkst. 16.00 muzeja līdzstrādnieki kavēsies atmiņās.
Mobilā jubilejas izstāde
Jubilejas izstāde „Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam – 140”, kurā atainots muzeja veidošanās process, Rīgas pilī būs apskatāma no 16. maija līdz 7. jūnijam. Muzeja direktora Arņa Radiņa veidotā izstāde būs viegli transformējama un nogādājama apskatei arī citās telpās – skolās, bibliotēkās, etc. Vēstures zinātņu doktors Arnis Radiņš vada Latvijas Nacionālo vēstures muzeju kopš 2000. gada, bet kopumā muzejā nostrādājis gandrīz 30 gadus.
Noslēguma pasākums „Latviešu saknes” Āraišos
13. jūnijā LNVM savu jubilejas programmu noslēgs ar plašai sabiedrībai domātu izglītojošu pasākumu Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā, kur ikviens interesents varēs iztaujāt Latvijas arheologus, skatīt vēstures rekonstrukciju kopu sniegumu, kā arī iepirkties Cēsu novada zemnieku un amatnieku tirgū.
ĪSA MUZEJA VĒSTURE
Muzeja pirmsākumi cieši saistīti ar 1868. gadā nodibināto Rīgas Latviešu biedrību (RLB). Pēc Maskavas universitātes Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzaicinājuma vākt materiālus par latviešiem. 1869. gada 4. maijā tika dibināta RLB Zinību komisija, kas par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzīja arī muzejisko materiālu krāšanu topošajam RLB muzejam ar mērķi radīt Latviešu muzeju pretstatā jau esošajiem, vācbaltu organizētiem muzejiem.
Par godu Krievijas arheoloģijas biedrības rīkotajam arheologu kongresam Rīgā 1896. gadā, RLB izdeva gan pirmo Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatu vācu valodā, gan sarīkoja Latviešu etnogrāfisko izstādi.
1903. gadā RLB nopirka sev jaunu ēku Pauluči ielā (tag. Merķeļa iela), kur bija atvēlētas telpas muzejam. Publikas apskatei to atvēra 1905. gadā. Tas pavēra jaunas iespējas tautas izglītošanā un nacionālās pašapziņas celšanā. 1914. gadā par latviešu tautas saziedotiem līdzekļiem sākās speciāli muzeja vajadzībām projektētas ēkas celtniecība, taču to pārtrauca Pirmais pasaules karš un projektu vairs nerealizēja.
No 1902. gada par muzeja pārzini strādāja etnogrāfs un vēsturnieks Matīss Siliņš, kurš vadīja muzeju līdz pat 1934. gadam. Pateicoties viņam, kara un juku laikos tika saglabāta lielākā daļa no muzeja krājumiem. Siliņu direktora amatā nomainīja arheologs Valdemārs Ģinters, kurš vadīja muzeju līdz 1944. gadam.
1920. gadā, kad jau bija nodibināta Latvijas valsts, muzejam ierādīja telpas Rīgas pilī. Laikā no 1920. līdz 1940. gadam muzejs piedzīvoja uzplaukumu. Bagātinājās kolekcijas, palielinājās darbinieku skaits. Muzejam nodeva glabāšanā Pieminekļu valdes ekspedīcijās un arheoloģiskajos izrakumos iegūtos priekšmetus. Muzejā iekārtoja arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas un baznīcas mākslas ekspozīcijas. Muzeja darbinieki aktīvi iesaistījās zinātnes dzīvē – veica arheoloģiskos izrakumus, organizēja ekspedīcijas, publicēja zinātniskus rakstus.
1930. gadā Rīgā norisinājās Baltijas arheologu 2. kongress, kura laikā muzejs kopā ar Berlīnes, Kēnigsbergas, Stokholmas, Helsinku, Tartu un Varšavas muzejiem iekārtoja plašu izstādi par Baltijas tautu senvēsturi. 1930. un 1936. gadā tika sarīkotas izstādes Parīzē. Muzejs atvēra savas filiāles citās Latvijas pilsētās.
1939. gadā muzeja krājums sastāvēja no 150 000 glabāšanas vienībām – salīdzinot ar 1920. gadu, to skaits bija pieaudzis vairāk nekā desmit reizes.
Latvijas Republikas okupācija un iekļaušana Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā un tai sekojošā vācu okupācija 1941. gadā muzeja darbību nepārtrauca, taču ievērojami to apgrūtināja. Sākoties Otrajam pasaules karam, muzeja štati tika samazināti un ekspozīcija slēgta, bet turpinājās gan pieminekļu apzināšana, gan arheoloģiskie izrakumi. Kara beigās vācu iestādes pieprasīja kolekcijas izvest uz Vāciju. Tomēr daļa no vērtīgākajiem priekšmetiem - sudraba saktas, kausi, ordeņi - palika Latvijā, toreizējā muzeja direktora Valdemāra Ģintera vadībā iemūrēti atsevišķās vietās pils pagrabā. Pateicoties muzeja darbinieku, sevišķi Mērijas Grīnbergas pašaizliedzībai, uz Vāciju jau izvestās unikālās vērtības gandrīz neskartas tika atgūtas.
Pēc 2. pasaules kara kolekciju vākšanas, uzskaites, glabāšanas, ekspozīciju veidošanas darbu pārveidoja atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtajiem noteikumiem. Vairākkārt mainījās muzeja nosaukums. Neraugoties uz ideoloģiskiem ierobežojumiem, muzejs turpināja pildīt savu galveno uzdevumu – vākt, glabāt, pētīt un popularizēt Latvijas vēstures liecības.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, muzeja darbība tika sekmīgi pārkārtota atbilstoši mūsdienu prasībām. Muzeja darbinieki līdzdarbojas dažādos projektos, organizē izstādes kā nacionālā, tā starptautiskā līmenī, veic pētījumus, turpinās krājuma vākšana un izpēte.
Kopš 2005. gada muzeja nosaukums ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. No 2008. gada LNVM pārziņā ir arī Āraišu arheoloģiskais muzejparks.
Nepilna pusotra gadsimta laikā muzejs ir kļuvis par lielāko latviešu tautas muzejisko vērtību krātuvi - tā kolekcijās ir gandrīz 1 000 000 priekšmetu: arheoloģiskajos izrakumos iegūtas senlietas, rotu un monētu depozīti, tautastērpi, tradicionālie darbarīki, tautas lietišķās mākslas darinājumi, sadzīves priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti, kartes, gravīras, gleznas u.c. Latvijas vēstures liecības. Muzeja misija ir Latvijas valsts un tautas interesēs vākt, saglabāt, pētīt un popularizēt Latvijas un pasaules garīgās un materiālās kultūras liecības no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, kam ir arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme.
