Raksta: Rita Bringa. Iepriekšējie Ritas raksti ir skatāmi sadaļā "Ceļotāju piezīmes"
Iepriekšējā vakara tosts par ceļam labvēlīgu laiku laikam nav uzklausīts. Līst visu dienu. Dienas beigās esam pārgurušas un izmirkušas cauri slapjas. Šodien kontā noieti 23 km, no kuriem pēdējie 5 km tikai augšup. Tieši tāpēc laikam sākšu šīs dienas stāstu ar Vidzemes Augstskolas lauku praksi, kurā piedalījos pagājušā gada pavasarī. Nedēļu gara prakse Alūksnes novadā- ar riteņiem. Katru dienu mums bija pārgājiens rīta pusē un izbrauciens ar riteņiem dienas otrajā daļā. Nedēļas beigās jau šķita neticami, ka ko tādu pieveicu. Un, tomēr, šī ir mūsu gājiena 3.diena, kas atsauca atmiņā šīs prakses trešo dienu, kad pasniedzējs paziņoja- ziniet 3.diena esot krīzes diena. Domāju par šiem vārdiem visu dienu un laikam jāsaka, ka tikai tagad tā īsti esmu sapratusi, ka nekur nesprukšu un ir vien jātiek uz priekšu. Solis pie soļa. Un šodien man nav nekāda krīzes diena. Solis iet raiti. Būtu jāmin vēl kāds aspekts no pagājušā gada lauku prakses. Šķita, ka ir grūti un brīžiem pat šķita, ka Latvijā tomēr ir tie pauguri un ir kur pakāpties. Un ziniet, ir jau taisnība. Tikai gājienā uz Santjago sapratu, ka Spānijā tie pauguri tomēr augstāki un mūsu veicamie attālumi garāki, somas trīs reizes smagākas. Rodas ideja, ka nākošajā reizē veiksim šo ceļu ar riteni, siltākā laikā. Tad jau līdzi vajag tikai vēl vienu krekliņu un zeķu pāri. Soma vieglāka un ceļš arī.
Reklāma
Pēc pirmajiem 11 km ieraugām kādas pilsētiņas pirmo bāru. Nolēmām mazliet atpūsties. Galdā tiek likta kafija. Turklāt bārmenis mūs cienā ar zemesriekstiem. Viņa bārā taču neviens nesēž pie tukša galda. Spāņu viesmīlība ir patīkama nianse šajā lietainajā un nemīlīgajā dienā. Bārā redzam tikpat izmirkušus ceļotājus kā mēs. Esot no Vācijas. Pamājam un jau prom ceļā esam. Tā nu soļojot pa kalniem un lejām ieraugām vēl divus ceļotājus. Sasēduši zem kokiem, kas mazliet pasargā no lietus. Šeit, gan jāmin fakts, ka iepriekšējā vakarā tieši šos pašus jauniešus satikām alberģī. Domāju, ka nekad vairs nesatiksimies. Bet ceļš mūs saveda atkal kopā. Noskaidrojam, ka plānojam šovakar tikties atkal vienā alberģī. Tā nu tas bieži notiek veicot Sv. Jēkaba ceļu- satikšanās un atkalredzēšanās pat brīžos, kad tas vismazāk gaidāms.
Ierodoties mūsu galamērķī saprotam, ka alberģa durvis ir slēgtas. Pārgurumā vēl pasēžam 10 minūtes un tad saprotam, ka laikam tomēr jāpiezvana, lai mūs ielaiž iekšā. Tā nu pēc vēl 10 minūtēm īpašnieki ir klāt. Un cik bezgala jauki mūs uzņem, taisni prieks. Jūtamies kā mājās. Mūs sagaida ar iekurtu kamīnu un karstu ķirbju zupu. Visu dienu sapņojām par karstu zupu, gandrīz apraudājāmies, kad mums paziņoja- lūk zupa tiks likta galdā. Ierodas arī mūsu abi iepriekš satiktie jaunieši. Pie vakariņu galda skaitam lūgšanu par iepriekšējās dienas ceļotājiem, lai viņiem turpmāk labs ceļavējš. Par mums lūgšanu skaitīs nākamās dienas ceļotāji. Neesmu dievticīga, taču kaut kā vieglāk ap sirdi palika. Svētīga vieta, pavisam noteikti. Pats alberģa saimnieks pārvietojas ratiņkrēslā, bet ziniet tik dzīvespriecīgu onku reti kur var satikt. Pie sienas ziņojumu dēlis vēstī par vairāk rakstiem avīzēs- šis cilvēks ir veicis Sv. Jēkaba ceļu. Viss ir iespējams, draugi. Ieritinoties segās, blakus esošās baznīcas tornis nozvana 12 reizes. Arlabunakti.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
.jpg "Putnu vērošanas pārgājiens Veclaicenē! Alūksnes TIC")
