ASV iedzīvotāji var būt patiesi lepni un laimīgi par viņu zemē atrodamajiem daudzajiem un dažādajiem dabas brīnumiem – no Lielā kanjona līdz krāsainajiem termālajiem geizeriem Jeloustounā, no Klinšu kalniem Kolorādo līdz tropiskajām saliņām un mangrovju mežiem un purviem Floridā. Un šī valsts arī daudz dara, lai šo skaistumu pienācīgi saglabātu un aprūpētu – katrā ievērības cienīgā vietā ir izveidots nacionālais parks. Lai pasargātu dabu no cilvēku rīcības, un arī otrādi, parkos eksistē strikti uzvedības noteikumi. Tiem visiem ir savs mērķis, un tie ir loģiski pamatoti, tomēr cilvēki jau nebūs cilvēki, ja ik pa laikam nemēģinās noteikumus pārkāpt … Un dažkārt te vietā ir teiciens, ka cilvēku muļķībai nav robežu …
Četri jauni un pārgalvīgi ceļojumu blogeri savā mājas lapā bija publicējuši video, kā viņi Jeloustounas nacionālajā parkā braši dodas pāri nožogojumam tieši 65 grādus kārstā geizera virzienā. Tas ir ne tikai bīstami šādu pārgalvju veselībai, termālie veidojumi ir arīdzan unikāla, trausla ekosistēma, tādēļ visiem ierobežojumiem ir pamatots iemesls. Pēc nosodošas reakcijas saņemšana četrotne nopublicēja savu atvainošanos.
Reklāma
Slikti beidzās izrādīties kāre arī kādai citai Interneta slavas tīkotājai. Kādai Keisijai Noketai tagad uz mūžu liegta ieeja visos valsts nacionālajos parkos, jo savas radošās ieceres grafiti māksliniece bija nolēmusi realizēt “oriģinālā” veidā – septiņos dažādos dabas parkos apzīmējot klintis ar liela izmēra pašportretiem. Protams, nodarījums ļoti ātri nāca gaismā, jo katrs tāds “šedevrs” uzreiz nonāca dāmas Instagram publikācijās…
Laikam jau tikai labi nodomi bija vadījuši kādu kompāniju, kas domāja, ka “glābj” pamestu bizonu telēnu. Redzot dzīvnieku vienu pašu, viņi tā vietā, lai ļautu notikumiem dabā ritēt savu gaitu, vai pabrīdinātu parka reindžeri, iestūķēja lopiņu savā apvidus auto un aizveda nezināmā virzienā. Vēlāk telēnu nācās iemidzināt, jo pēc pārāk tuva kontakta ar cilvēkiem bars viņu vairs nepieņēma.
Kāda sieviete Floridas štatā bija nolēmusi, ka 3500 gadus vecās milzīgās un varenās cipreses, sauktas par “Senatoru”, dobums ir piemērota vieta, kur paslēpties, lai uzpīpētu aizliegta satura cigareti ... “Senators” tagad ir aplūkojams vairs tikai fotogrāfijās, bet sievietei piespriesti pieci gadi probācijas dienesta uzraudzībā.
Nez kādēļ kāda tūristu ģimene bija iedomājusies, ka piparu gāze, kas paredzēta lāču apdullināšanai ekstremālos gadījumos, būtu arī labs aizsarglīdzeklis pret odiem, dunduriem un citu lidojošu nešķīstību, un ar to bagātīgi jāapsmidzina pašiem savi ķermeņi. Parka informācijas centra darbinieki vēl ilgi atcerējās šo traģikomisko situāciju – nabaga tūristu kliedzienus un vispārējo haosu un paniku.
Goblinu ieleja Jutas štatā izceļas ar unikāliem, 200 miljonus gadus veciem sarkaniem smilšakmens veidojumiem, kas iztālēm atgādina fantastiskas sēnes, medūzas, rūķu dzīves vietas, vai ko nu kura fantāzija spēj iedomāties. Taču dažiem skautu nometnes zēniem laikam šķita, ka būtu jāpieliek arī sava roka šai dabas arhitektūrā, un viņi pielika visas pūles, lai vienu klints veidojumu izkustinātu un aizripinātu tālāk. Zēnu darbības bija uzfilmējis pieaudzis vīrietis, un ierakstā dzirdami viņa izteiktie atzinīgie vārdi un uzmundrinājumi. Vīrietis, kurš pēcāk tika saukts pie atbildības, taisnojies, viņam klints veidojums šķitis bīstams.
Evergleidas nacionālajā parkā Floridā, kur purvos un mangrovju audzēs brīvā dabā mitinās aligatori, ik pa laikam atrodas kāds apmeklētājs, kas mēģina nozagt aligatora mazuli, lai turētu to kā mājdzīvnieku. Tā nu ir divkārt muļķīga rīcība – nemaz jau nerunājot par to, ka cilvēki nedomā par to, kas notiks, kad mīlīgā radībiņa viņu mājās sasniegs pieaugušam sugas īpatnim raksturīgos izmērus un spēku; briesmas ir patiesībā ir daudz tuvāk – mazulis gūstīšanas brīdī izdod skaņas, kas kalpo kā trauksmes signāls, un to glābt steigsies visas tuvumā esošās aligatoru mammas.
Savukārt Lielā Kanjona parkā, rosīgu tūristu taku tuvumā kāds neapdomīgs apmeklētājs noripināja lejup no kraujas pavisam nelielu akmentiņu … Vairākiem citiem ceļotājiem tikai par mata tiesu izdevās izvairīties no nogruvuma, kas tuvojās nervus stindzinošā ātrumā.
Nākamajā atgadījumā par laimi neviens necieta un netika apdraudēts, bet tas ļauj pasmaidīt par faktu, ka reizēm cilvēkus atvaļinājuma laikā mēdz pamest loģiskas spriešanas spējas. Reiz vaļu vērošanas tūres laikā kāds dalībnieks visā nopietnībā pajautājis “Kādā augstumā mēs patlaban atrodamies ?”. Gids nav apmulsis, un atbildējis “Jūras līmenī!”. Nu jā, okeāns visā pasaulē atrodas plus/mīnus jūras līmenī.
Taču gadījums, kas 1981.gadā noticis jau minētājā Jeloustounas parkā, gan ir patiešām traģisks – tur kāds vīrietis ielēcis verdošā termālajā ezerā, lai glābtu tajā iekritušo suni. Var jau saprast saimnieka apjukumu un izmisumu tādā brīdī, taču … protams, neviens no abiem neizdzīvoja.
Savukārt Pārakmeņoto Mežu nacionālajā parkā (Petrified Forest National Park) Arizonā pārītis asprāšu no visas sirds centušies no pārakmeņotajiem kokiem (būtībā akmeņiem) sakurt ugunskuru. Kad tas tomēr nekādi nav izdevies, viņi pāris gabalus iekrāvuši savā auto, acīm redzot, lai eksperimentus turpinātu mājas apstākļos. Ar ko censoņi nebija rēķinājušies, bija tas, ka abus klusībā novēroja parkā strādājošais ģeologs .. Pie izejas zīmīgo auto jau gaidīja drošības dienesta pārbaude.
Vēl kāds gadījums no tā paša Jeloustounas parka – nez, vai tiešām pilnīgi nopietni būtu jāuztver šāda apmeklētāju sūdzība “Mūsu ceļojums bija lielisks, bet mēs neredzējām lāčus. Lūdzu apmāciet savus lāčus tā, lai tie nāktu uz vietām, kur apmeklētāji var tos aplūkot. Savādāk, šāda ekskursija bez lāčiem ir pārāk dārga!”
Par īstu sērgu pēdējos gados ir izvērsusies cilvēku tieksme visās iespējamās vietās uzņemt “selfijus”. Un, ja šī vieta atrodas bīstama dzīvnieka tiešā tuvumā, tad sekas var būt visai nopietnas. Piemēram, vairums no cilvēkiem, kas pagājušajā gadā ASV nacionālajos parkos cietuši no bizonu uzbrukumiem paši vien bijuši vainīgi, jo incidenti notikuši, apsēstajiem tūristiem mēģinot fotografēties pārāk mazā, reizēm tikai nieka 1 – 2 metru attālumā no milzīgā dzīvnieka.
No cita veida nepatikšanām tikai laimīgas sagadīšanās rezultātā paglabās kāda četru draugu kompānija, kurai nebija absolūti nekādas sajēgas par kalnos kāpšanu un ārā dzīvi vispār. Taču tas četrotni neatturēja no ambicioza mērķa ieplānošanas – divu līdz trīs dienu laikā veikt ceļu līdz sniegotajai Vitneja kalna virsotnei Kalifornijā, Sekvojas nacionālajā parkā. Tas nekas, ka plānotais maršruts reāli bija vismaz 120 kilometru garš, bet no ekipējuma un pārtikas krājumiem kompānijai bija tikai enerģijas batoniņi un folijas segas. Par laimi, nāvīgajam nodomam šoreiz ceļu šķērsoja nejauši tuvumā gadījies parka reindžeris.
