Izstāžu zāle , kultūras objekti

 Izstāžu zāle Rīgas ielā 34 iekārtota mācītājmuižas vecajā zirgu stallī. Pati mācītājmuiža nodedzināta, 1944.gada 21.septembrī atkāpjoties vācu armijai. Vēl 1989.gadā stallī mita vienīgais pilsētas saimniecības zirgs. Pēc arhitektes Ineses Fridrihsones projekta pārbūvētais stallis kopš 1992.gada vasaras kalpo Dailei, Mākslai un Vēsturei.

Vēsturiskās ekspozīcijas iespaidīgākais eksponāts ir cara laika bankas seifs ar firmas zīmi Stauģeņ Rīga. Aiz tā smagajām durvīm atrodas senās baznīcas grāmatas. Tam līdzās rūjienietes Ernas Kapzemes ar nazīti izgrieztā sadegušā Rūjienas baznīcas altāra miniatūrkopija. Viens no vērtīgākajiem jaunieguvumiem ir Latvijas brīvvalsts laikā iznākušo laikrakstu "Rūjienas Ziņas", "Rūjienas Balss", "Rūjienas Domas" un "Rūjienas Vēstneša" pilni komplekti, te atrodas arī mācītāja Roberta Slokenberga vēstules un iespaidīgs vēsturisko fotogrāfiju klāsts. Bēniņstāvā izvietota gleznotāja un ceļotāja Arvīda Straujas vareno darbu pastāvīgā ekspozīcija. Fondu krājumā apjomīgākie ir tēlnieka Jāņa Zariņa 85 ģipša darbi.

Izstāžu zālē tūristi rod atbildes uz jautājumiem: "Kā īstu rūvenieti atšķirt no pārējiem Latvijas iedzīvotājiem? Kāpēc gleznotājs Arvīds Strauja pēc aiziešanas mūžībā turpina dzīvot Glendonas kalnos? Kāds bija mācītāja Roberta Slokenberga īsākais sprediķis? Ko Gulbenes gulbis un Ventspils Ļeņins dara Izstāžu zālē?"

Gleznotājs Arvīds Strauja (1907-1999)

Rūjiena labprāt pieņem, atbalsta un palīdz māksliniekiem. Ir pārliecināta, ka māksla dzimst kopā ar cilvēku. Un nav svarīgi, ir tam augstu skolu diplomi vai nav. Arvīdam Straujam nebija. Viņam nepatika vārds "mākslinieks", viņš teica: "Esmu vienkārši gleznotājs." Juzdams profesionālo mākslinieku nevērīgo attieksmi, dziļi nopūtās un teica: "Esmu piedzimis 100 gadus par agru vai 100 par vēlu. Šis nav mans laiks." Viņš radīja savu Ziemeļvidzemes "Balto grāmatu" krāsās ar rijām un pirtiņām, augstu kalnu virsotnēs cēla monumentus Rihardam Vāgneram un Ludvigam Bēthovenam. Savu gleznu motīvus A.Strauja meklēja ceļojumos: 20 vasaras pēc kārtas iepazīstot Kaukāzu, Altaju, Tjanšanu, Hibīnus, Baikāla ezeru, Balto jūru. Viņu saistīja un iespaidoja Nikolaja Rēriha un Konvela Kenta darbi.

1999.gada 14.augustā, sasniedzot 92 gadu vecumu, gleznotājs devās uz saviem izsapņotajiem Glendonas kalniem. Piederīgajiem viņš atstājis vairāk nekā 1000 gleznu.

Piemineklis Bergmaņu dzimtai

Pret debesim vērsts zeltīts krusts četrās daļās šķeļ granīta sirdi, ko apvij pieci Bergmaņu dinastijas vārdi. Latvijas ķirurgu biedrības rosinātā, Rūjienas pilsētas Domes atbalstītā un tēlnieka Andra Vārpas veidotā piemiņas zīme (1992) Rūjienas mācītājmuižas parkā veltīta četru paaudžu Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīcas mācītājiem Bergmaņiem (no 1785. līdz 1889. g.) un ķirurgam, aseptikas pamatlicējam Ernstam fon Bergmanim.

Rūjienas novada vēsturē mācītāji Bergmaņi ieņem izcilu vietu. Tie bija neparasti apdāvināti, vispusīgas zināšanas apguvuši, stipra rakstura vīri. Gustavs fon Bergmanis (1749-1814) Rūjienā ierodas 1785.gadā.

Savulaik, studējot Leipcigas universitātē kopā ar Johannu Volfgangu Gēti un nevarēdams piedot jaunā dzejnieka nievas par Vidzemes studentiem, izsaucis to uz dueli un ievainojis augšdelmā.

G.Bergmanis bija cilvēks ar plašām un daudzpusīgām interesēm. Pārvaldīja senās valodas, angļu, spāņu, franču un itāliešu, kopš mazotnes arī latviešu valodu. Enciklopēdists. Literāts. Vēsturnieks. Pirmais uzrakstījis Livonijas vēsturi filozofiskā skatījumā. Valodnieks — rokrakstā atstājis vācu- latviešu un latviešu-vācu vārdnīcu. Teicams zīmētājs — viņa grafikas neatpaliek no J.K.Broces darbiem.

Ievērojama bijusi Bergmaņa grāmatizdevēja darbība. Mācītājmuižas dārzā ierīkota grāmatu spiestuve, kurā izdoti ap 200 iespieddarbiem dažādās valodās, toskait pat latīņu, spāņu un portugāļu! Šo amatu Bergmanis apguvis studiju gados Leipcigā pie grāmatu izdevēja Breitkopfa. Valodniekus īpaši ieinteresējusi Bergmaņa izdotā Tēvreize 152 valodās.

Mācītāja izdotajos kalendāros baznīcas svētku aprakstu vietā ievietoti raksti par vēsturiskām personām — valdniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem. Tur lasāms, ka, piemēram, V.Bekelis 1416. gadā aizsācis siļķu sālīšanu.

Nevarēdams samierināties ar augsto mirstību draudzes vidū, G.Bergmanis aktīvi iesaistījās medicīnas pētniecības darbos un pats uzsāka ļaužu ārstēšanu. Sevišķi daudz viņš paveicis baku potēšanā. Divdesmit astoņos amata gados viņš izpotējis ap 12000 Rūjienas apkārtnes ļaužu. Ķeizars Aleksandrs I par to viņam piešķīris zelta medaļu, dēvējis par baku potētāju tēvu, un Maskavas Zinātņu biedrība ievēlējusi Bergmani par savu goda biedru.

Padomus dažādās dzīves situācijās un slimībās G.Bergmanis apkopojis grāmatā "Labu ziņu un padomu grāmata Vidzemniekiem par labu iztaisīta". Pret kakla vainu tur lasāms šāds padoms: "Tā vaina ceļas no sasaldēšanās. Vāri sakapātus rāceņus ar ūdeni un izskalo ar to silto sulu savu rīkli, tad dabūsi vemt un tas augonis iztrūcis un iztecēs."

Mācītājs apzinājies arī latviešu tautasdziesmu un ziņģu vērtību. Krišjānis Barons vēl nebija piedzimis, kad G. Bergmanis Rūjienā savā mājas spiestuvē jau nodrukāja divus paša savāktos latviešu tautasdziesmu krājumus (1807).

Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā G. Bergmaņa gara un roku darbi glabājas vēl aizvien.

Šo izcilo personību iepazinusi arī mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Savā pirmajā uzrunā Latvijas tautai prezidente citē Rūjienas mācītāja pirms 200 gadiem teiktos vārdus: "Latvija nav nekāda bēdu ieleja, bet ziedošs Paradīzes dārzs."